Daudzi vecāki ir ļoti satraukti par šo problēmu — nosaka ierobežojumus, strīdas, ved bērnus pie psihologa.

Taču man šķiet, ka problēmas sakne ir vēl dziļāka.

Ļoti trāpīgi šo aspektu aprakstīja psihoterapeits Gordons Ņūfelds grāmatā „Nezaydējiet savus bērnus“ – pastāv paralēle starp pusaudžu atkarību no viedierīcēm un dziļas emocionālās piesaistes zudumu ar vecākiem.

📱 Viedierīces kā piesaistes aizvietotājs

💔 1. Piesaistes zudums — vakuums, kas jāaizpilda

Ņūfelds raksta: „Ja bērns nejūt saikni, viņš meklēs to par katru cenu. Piesaistīšanās nav izvēle — tā ir nepieciešamība.“

Kad pusaudzim zūd emocionālā tuvība ar vecākiem, viņā rodas psiholoģisks izsalkums. Un viņš to aizpilda ar to, kas ir tuvāk un vieglāk pieejams: viedierīces, sociālie tīkli, spēles.

🤳 2. Viedierīces rada ilūziju par saikni, bet nedod patiesu kontaktu

„Piesaistīšanai vajadzīga klātbūtne, uzmanība un emocionāla iesaiste. Viedierīces to nespēj sniegt.“

Ziņapmaiņa, laiki, sekotāji — tā ir ārēja atzinība bez dziļuma. Tas nav par to, ka „esmu vajadzīgs“, bet gan „izskatos svarīgs“. Jo vairāk bērns dzīvo onlainā, jo spēcīgāka kļūst atsvešināšanās no īstām attiecībām.

👥 3. Ekrāns aizvieto pieaugušā seju

„Ja bērnam nav pieejams sirsnīgs, gādīgs pieaugušais, viņš pieķeras tam, kas šķiet uzmanības un piederības avots.“

Vecāku seju, kurā bērns redz interesi, prieku, pieņemšanu, aizvieto ekrāns, kur YouTube un TikTok blogeri dod ātru emociju un modeli, bet ne dziļu attiecību. Tā ir piesaiste bez audzināšanas, bez drošības, bez virziena.

🧩 4. Atkarība no viedierīcēm ir simptoms, nevis cēlonis

„Vecāki cenšas cīnīties ar viedierīcēm, bet aizmirst: viedierīces nav ienaidnieks. Ienaidnieks ir piesaistes tukšums.“

Bērna iegrimšana ekrānos nav vienkārši bēgšana no realitātes — tā ir emocionālās kompensācijas meklēšana. Viņš ne tik daudz izvēlas ekrānu, cik izvairās no sāpēm par kontaktu trūkumu ar vecāku.

💡 5. Izeja – nevis aizliegums, bet saiknes atjaunošana

„Ja vēlaties atgūt ietekmi — atjaunojiet piesaisti. Citādi nedarbosies ne noteikumi, ne ierobežojumi.“

Runa nav par kontroli pār ekrānu, bet gan par emocionālās saiknes atdzīvināšanu, kurā bērns:

jūtas ieraudzīts, vajadzīgs, nozīmīgs,

saņem uzmanību bez nosacījumiem,

sajūt, ka pieaugušais ir atbalsts, nevis tiesnesis.

📌 Kopsavilkums:

Atkarība no viedierīcēm nav cēlonis — tā ir simptoms.

Cēlonis — piesaistes un nozīmīguma zudums attiecībās ar pieaugušajiem.

Lai „atgūtu bērnus“, nav jātiek vaļā no ekrāna — ir jāatjauno saikne.