Stostīšanās bērniem
Stostīšanās bērniem: psiholoģiskā un psihoanalītiskā pieeja
Stostīšanās ir runas plūduma traucējumi, kas izpaužas kā skaņu, zilbju atkārtošana, aizķeršanās vai saspringums runāšanas laikā. Tā visbiežāk parādās 2–6 gadu vecumā, kad aktīvi attīstās runas funkcija. Bērnu psiholoģijā un psihoanalīzē stostīšanās tiek aplūkota ne tikai kā fizioloģiska problēma, bet arī kā simptoms, kas saistīts ar emocionāliem pārdzīvojumiem, trauksmi un iekšējiem konfliktiem.
1. Psiholoģiskā pieeja stostīšanās cēloņiem bērniem
Stostīšanos var izraisīt dažādi faktori, tostarp:
- Psihoemocionālais stress – spēcīgas bailes, saspringta ģimenes atmosfēra, sodīšana vai pārmērīgs spiediens no pieaugušajiem.
- Augstas prasības – ja bērns jūt, ka viņam jārunā "pareizi" un ātri, tas var izraisīt spriedzi un stostīšanos.
- Atdarināšana – ja bērna tuvumā kāds stostās, viņš var neapzināti pārņemt šo runas modeli.
- Bioloģiskās īpatnības – nesabalansēta abu smadzeņu pusložu darbība, nervu sistēmas disbalanss.
Kā izpaužas stostīšanās?
- Skaņu vai zilbju atkārtošana (p-p-paldies).
- Ilgas pauzes vai saspringums runas sākumā.
- Spazmas runas aparātā, ķermeņa sasprindzinājums.
- Komunikācijas izvairīšanās, bailes runāt.
Stostīšanās bieži pastiprinās stresa situācijās (piemēram, uzstājoties klases priekšā) un mazinās, kad bērns ir mierīgs vai runā ar sevi.
2. Psihoanalītiskais skatījums uz stostīšanos
No psihoanalīzes viedokļa stostīšanās var būt:
- Iekšējā konflikta izpausme – bērns var izjust pretrunīgas emocijas (piemēram, vēlmi runāt un bailes no nosodījuma).
- Apspiestu baiļu izpausme – ja bērns baidās no soda vai neapstiprinājuma, runa var kļūt saspringta.
- Fiksācija noteiktā attīstības posmā – pēc Freida teorijas stostīšanās var būt saistīta ar traumatisku pieredzi agrā bērnībā.
- Uz sevi vērsta agresija – bērns var neapzināti apspiest savus impulsus (dusmas, aizvainojumu), un šis sasprindzinājums izpaužas runas blokos.
Piemērs:
Bērns vēlas izteikt neapmierinātību ar vecākiem, bet baidās no viņu reakcijas. Šis konflikts var izpausties kā stostīšanās – it kā runa "iestrēgtu" starp vēlmi runāt un bailēm pateikt kaut ko "nepareizi".
3. Kā palīdzēt bērnam ar stostīšanos?
🔹 Drošas vides radīšana
- Nepārtraukt bērnu, nelikt steigties.
- Atbalstīt, nevis labot runu.
- Nodrošināt runas komfortu un brīvību.
🔹 Darbs ar trauksmi un pašapziņu
- Spēļu terapija, mākslas terapija, ķermenim orientētas metodes.
- Bailes no kļūdām mazināšana, panākumu atbalstīšana.
🔹 Psihoanalītiska pieeja
- Slēpto pārdzīvojumu izpēte, kas saistīti ar runu.
- Sarunas caur zīmējumiem, stāstiem, asociatīvajām kartēm.
Stostīšanās nav tikai runas traucējumi, bet arī svarīgs signāls par bērna iekšējo stāvokli. Ir būtiski palīdzēt viņam atrast drošus emociju izpausmes veidus un mazināt spriedzi, lai runa kļūtu plūstošāka un pārliecinātāka.